Kāds man bija septembris! Līdz ar Murjāņu vasaras noslēgumu, es, dižlācis Andrejs Upīts, viesojos Latvijas Nacionālajā operā un baletā, bet par visu secīgi, mans stāsts šoreiz ir ļoti neparasts...
Simboliem bagāta, ne tik vienkāršiem mitoloģiskiem tēliem pilna un vispār manām zāģu skaidu smadzenēm grūti uztverama ir Raiņa luga Spēlēju, dancoju, bet tā acīmredzami, gadiem ejot, piedzīvojusi vairākkārtējas radošo prātu alkas to īstenot uz skatuves. Kā reiz uz teātra skatuves redzēta, tā no prāta nav izkritusi arī manam alter ego Imantam Ziedonim, tāpat kā pēc izlasīšanas — viņa laikabiedram un domu līdzšķetinātājam, mūzikas virtuozam Imantam Kalniņam. Kā komponists pats atcerās — viņš Raiņa lugu izlasījis 4. klasē (tas varētu būt noticis pirms kādiem septiņdesmit gadiem), un tā visu tālāko dzīvi nav laidusi viņu vaļā. [1]
1975. gadā abus Imantus uzrunājis toreizējā Valsts akadēmiskās operas un baleta teātra diriģents un mākslinieciskais vadītājs Aleksandrs Viļumanis ar ideju, ka publikas, jo īpaši jaunatnes, kultūras patēriņa maiņas nolūkos un intereses atgriešanai par operu būtu vajadzīgs uzvest uz skatuves kādu no Raiņa darbiem. [3] Te jāatgādina, ka šī desmitgade, un ne tikai šī, mūsu Latvijas kultūras vēsturē ir palikusi ievērojama ar milzīgo Imanta Ziedoņa un Imanta Kalniņa popularitāti. Viņi bija sabiedrības elki un nesankcionētās iekšējās brīvības paudēji. Imants Kalniņš un Imants Ziedonis daudz runājuši par lugas Spēlēju, dancoju ideju, sižetiskajām līnijām un meklējuši, domājuši, kā to vislabāk prezentēt uz lielā opernama skatuves.
Kadri no operas “Spēlēju, dancoju” 1977.gada uzveduma.
Foto: autors nezināms, no Latvijas nacionālās operas un baleta arhīva.
Kadrs no operas “Spēlēju, dancoju” 1977.gada uzveduma.
Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs,
dokumenta nr. 88783N (Autors: A.Hļebovs)
Lomās: Kārlis Zariņš — Tots, Lilija Greidāne — Lelde.
Kadrs no operas “Spēlēju, dancoju” 1977.gada uzveduma.
Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs,
dokumenta nr. 85333N (Autors: nezināms).
Pirmizrāde notika 1977. gada 30. decembrī, kas zīmīgi — laikā, kad tik tikko bijuši ziemas saulgrieži, kuru cikliskajā tumsas un gaismas cīņā ir uzvarējušas dienas, kas atkal kļūst garākas par naktīm, un laikā, kad teju, teju mīsies gads ar gadu un cilvēki savos pierakstu blociņos ierakstīs Jaunā gada vēlēšanās un garos apņemšanās sarakstus, kuru rezultātā dzīves kļūs labākas. Par izrādi atsauksmes bijušas visādas, arī daudzas ne tās glaimojošākās. Pats I. Ziedonis sacījis, ka tā bijusi neciesta un nemīlēta [4], kamēr operas diriģents A. Viļumanis to atceras citā gaismā un stāsta, ka izrāde tikusi uzņemta ar ovācijām un nospēlēta 55 reizes.[5]
Kā jau teicu — nebūs melots — šis darbs izpelnījies mūžīgu aktualitāti un šogad tas piedzīvojis vēl vienu atdzimšanu Lauras Grozas-Ķiberes režijā uz tās pašas Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves. Tā kā pirms četrdesmit diviem gadiem es biju ziemas guļā Murjāņos, tad šoreiz gan izdevību garām nelaidu un devos uz pirmizrādi.
Ja 1977. gadā operas galvenā varone Lelde simbolizēja Latviju, kuras brīvību jeb dzīvības trīs asins lāses izsūkusi okupācijas vara, tad šodien režisore ar radošo komandu caur ironiju un arī provokatīvu, dažbrīd pat ārēji zaimojošu kritiku uzdod jautājumu — kurš ir un vai vispār ir mūsu ārējais ienaidnieks? Vai sev ienaidnieki neesam mēs paši?
Kadri no 2019.gada operas iestudējuma “Spēlēju, dancoju”. Foto: Monta Tīģere, no LNOB arhīva.
Operai mūsdienu pievienotais simbols ir 2013. gadā degošā Rīgas pils, kurā tobrīd atradās Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, un ugunsgrēkā, kas izcēlās ēkas renovācijas laikā, aizgāja bojā daļa no mūsu tautas vēsturiskā mantojuma.
“Mūs vairs neapdraud konkrēts ārējais ienaidnieks, taču attīstību kavē pašu iekšējā pasivitāte un fokuss uz mazsvarīgām lietām, neredzot lielās kopsakarības. Degošās pils tēls ir neizdarības un paviršības simbols.” [7]
Režisorei šis jautājums, protams, skar sabiedrību dažādos līmeņos — gan individuālajā, gan institucionālā. Taču nemainīgs paliek operas vēstījums komponista Imanta Kalniņa skatījumā: “Gan toreiz, gan šodien, gan Rainis, gan Ziedonis ar šo darbu jautā — kurā pusē, cilvēk, tu esi — gaismas vai tumsas pusē? Kurā pusē TU būsi — gaismas vai tumsas pusē, tad, kad tev jautās jeb tad, kad tev kaut kas būs jādara, tad, kad tev būs jāizvēlās.
Par to ir šī luga. Un šis vēstījums paliek tāds arī šodien. Tāds tas bija toreiz un tāds tas ir šodien. Vai tu būsi spējīgs sevi ziedot gaismai, vai nebūsi?” [8]
Jāatzīst, toreiz, kad dzejnieks veidoja operas libretu, es atpūtos kopā ar pārējiem biedriem lāčiem, tāpēc precīzi nevarēšu pateikt, bet daļa no Raiņa lugā esošajām sižetiskajām līnijām Imants Ziedonis ir atmetis, izvelkot būtiskāko. Arī viltīgi klāt pielicis, piemēram, 2. cēliena Tota monologu, paspilgtinot Raiņa ideju Dzīvs un miris kopā der! [9] par pagātnes, tagadnes un nākotnes apvienošanu, kā īsto ceļu, kā nodrošināt tālāku dzīvi un attīstību.
Papildinājuma ideju viņš pats kādā sarunā atklāj rakstniecei Mārai Zālītei: “Un, kad mēs ar komponistu Imantu Kalniņu taisījām Spēlēju, dancoju, es ieliku Trismegista bauslības likumu iekšā tekstā, un neviens, neviens to neuzķēra.. [..]
Galvenais likums ir tāds, ka tev jāsavieno pats apakšējais ar pašu augšējo, pats zemākais ar pašu augstāko, pats smalkākais ar pašu rupjāko un pats skaistākais ar pašu neglītāko, tas tev ir jādara.
Tev ir jāsasniedz šī virsotne un tad jāatsviežas otrādi, un tad jāpilina atpakaļ. Savā pamatnē iekšā, savā tautā. Tu esi sasniedzis to punktu, kad apzinies aicinājumu, tu jūties apgaismots un esi mazliet atblāzmots, un tad tu to savu atblāzmu dod atpakaļ, no kurienes tā cēlusies.” [10] Arī libreta sākumā, paskaidrojot lugas tēlus un to simboliku, Imants Ziedonis papildina Raini.
Vai Tu, mans bloga lasītāj, arī ej Raiņa pēdās? Vai Tu domā par nākotni un rīkojies šodien, balstoties uz mūsu senču padarīto un sasniegto?
Un, kurā pusē Tu esi, kad ir jārīkojas? Gaismas vai tumsas pusē?
Daudz par šiem jautājumiem domājot —
jūsu dižlācis A.U.
Šis Andreja Upīša bloga ieraksts tapis izmantojot materiālus no Ziedoņa bibliotēkas un izglītojošās programmas “Imants Ziedonis Latvijas kultūras kanonā” vidusskolēniem, ko līdzfinansē VKKF.
[1] Imants Kalniņš sarunā ar Edvartu Melnalksni: https://www.youtube.com/watch?v=EdeazZ5WsXU
[2] Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, dokumenta nr. 124769N (Autors nav zināms) un nr. 14959N (autors: Jānis Lerhis). Lomās: Harijs Liepiņš - Tots, Mudīte Šneidere - Lelde.
[3] Latvijas radio 1 raidījums “100 Latvijas pirmizrādes ”Imants Kalniņš, Rainis, Imants Ziedonis - opera "Spēlēju, dancoju" (LNOB, 1977) https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/100-latvijas-pirmizrades/imants-kalnins-rainis-imants-ziedonis-opera-speleju-dancoju-lnob.a109293/
[4] Māra Zālīte “To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu Ziedoni”, Dienas grāmata: Rīga, 2009. 40. lpp.
[5] Latvijas radio 1 raidījums “100 Latvijas pirmizrādes ”Imants Kalniņš, Rainis, Imants Ziedonis - opera "Spēlēju, dancoju" (LNOB, 1977) https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/100-latvijas-pirmizrades/imants-kalnins-rainis-imants-ziedonis-opera-speleju-dancoju-lnob.a109293/
[6] Fragments no kinofžurnāla “Padomju Latvija Nr.1” Rīgas kinostudija: 1978. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, dokumenta nr. 3224.
[7] Nepārtraukta iekšējā dinamika. Saruna ar iestudējuma režisori Lauru Grozu-Ķiberi. Operas “Spēlēju, Dancoju” programma, sezona 2019/2020: Latvijas Nacionālā opera un balets
[8] Imants Kalniņš sarunā ar Edvartu Melnalksni: https://www.youtube.com/watch?v=EdeazZ5WsXU
[9] Rainis, Spēlēju dancoju, Liesma, Rīga: 1965, 210.lpp.
[10] Māra Zālīte “To mēs nezinām. Sarunas ar Imantu Ziedoni”, Dienas grāmata: Rīga, 2009. 39. lpp.
