Sveicināts, lasītāj!
Šoreizīt manā blogā apskatīsim Latvijas Kultūras kanonu, kas reizēm šķiet kaut kas ļoti tāls, taču īstenībā - tajā esošās vērtības sastopamas ik uz soļa. Paraugoties uz Kultūras kanonu un Imanta Ziedoņa vietu tajā, dzejnieka nospiedums ir pārsteidzoši plašs - gan sevis atstātā mantojuma ziņā, gan caur tām vērtībām, kuras viņš iemiesojis ikdienā, savā pārliecībā un paustajos uzskatos, gaumes un latviskuma izjūtā. Tās bijušas draudzības ar laika biedriem (komponistiem, dzejniekiem, režisoriem), tā bijusi viņa darbošanās literatūras laukā kā dzejniekam, kā scenāriju autoram kinofilmām, teātra izrādēm, operām. Daudz vērtības, jo īpaši no Tautas tradīciju jomas, ir arī Imanta Ziedoņa vērtības. Viņa saskares punkti ir arī iepriekšējo paaudžu dižgari un viņu darbi, kuros paustās domas un idejas viņš studējis, arī tās turpinājis (Rainis, Jānis Jaunsudrabiņš, Krišjānis Barons).
Man patiešām prieks, ka Imanta Ziedoņa muzejs ir radījis jaunu iespēju vidusskolas vecuma jauniešiem, kā arī ikvienam interesentam - Imanta Ziedoņa bibliotēkas apmeklētājam - pieredzēt Latvijas kultūras kanonu caur Imanta Ziedoņa prizmu. Radīta Kanona stunda, kuras laikā radošu un izzinošu uzdevumu formā jaunieši iepazīst Kultūras kanona vērtības, tie uzzina par Imanta Ziedoņa saistību ar tām, kā arī rada savu kultūras kanona interpretāciju un meklē sevi šajā 99 vērtību klāstā!
Un te - esmu sagatavojis mazu ieskatu Imanta Ziedoņa saistībai ar Latvijas Kultūras kanonu:
Kanona vērtība - Lielvārdes josta
Šo 1984.gadā austo jostu Imantam Ziedonim uzdāvināja audēja Aina Kleinhofa. Tā, iespējams, ir lielākā Lielvārdes josta Latvijā - vairāk kā trīspadsmit metrus gara! Josta izlocīta uz vērbaļķiem pa visu Murjāņu vasarnīcu un nākot ciemos pie manis uz 2.stāvu jūs to noteikti esat pamanījuši. Pats Imants Ziedonis uzskatīja, ka viņam dots uzdevums glabāt Lielvārdes jostā iekodēto vēstījumu par latviešu tautu.
Kanona vērtība - Rudzu maize
Imantam Ziedonim uz dzimšanas dienu dāvināts dzirnakmens no dižkoku
atbrīvotāju grupas biedriem.
Imantam Ziedonim īsta rudzu maize ir bijis viens no mīļākajiem ēdieniem (Arī man! Iedomājies rudzu maizi ar medu!) Arī Murjāņu pagalmā atrodamie dzirnakmeņi, kas viņam gan dāvināti, gan paša spēkiem sarūpēti, ir vēstures liecinājums par maizes tapšanu, tajā ieguldīto darbu un arī lielo nozīmi - praktisko un arī simbolisko - zemnieku ikdienas dzīvē agrāk. Rudzu maizei dzejnieks veltījis arī poēmu Viddivvārpa. Grupa Iļģi 1996.gadā savā albumā Riti, riti radīja dziesmu ar Imanta Ziedoņa dzejas vārdiem no šīs poēmas. 2015.gadā šī dziesma piedzīvojusi arī remiksētu versiju elektroniskās mūzikas stilā:
Kanona vērtība - Latgales podniecība
.jpeg)
Imants Ziedonis bija dedzīgs Latgales keramikas entuziasts un Latvijas māls kopā ar podnieku meistarīgo darbu bijusi un joprojām ir unikāla mūsu vēstures, arī identitātes daļa. Viņš pats veidojis māla podu kolekciju, kura apskatāma pie manis Ziedoņa muzeja vasarnīcā Murjāņos.
“Imantam visvairāk patīk keramika. Abi ar Ausmu viņi braukuši no cepļa uz cepli, cenzdamies tur nonākt brīdī, kad meistari savus darinājumus ceļ ārā. Tad bijusi vislielākā iespēja izvēlēties.” [1]
Taču tas nebūt nav viss - nodibinot Kultūras fondu 20.gs. astoņdesmito gadu beigās/deviņdesmito gadu sākumā, Imants aicināja daudzus tautas amatniecības jomas pārstāvjus dibināt biedrības, tādējādi saglabājot un turpinot amata prasmju pastāvēšanu. Kā viena no šādām biedrībām ir Latgales pūdnieku skūla, kuru dibināja nu jau mūžībā aizgājušais Evalds Vasilevskis, un tā pastāv joprojām.
Kanona vērtība - Dziesmu svētki
Imanta Ziedoņa dzeja iedvesmojusi ne vienu vien komponistu ietērpt to mūzikā. Tādi komponisti bija arī koru mūzikas laukā. Kā viena no populārākajām Dziesmu svētku dziesmām ar Imanta Ziedoņa vārdiem ir Mūžu mūžos būs dziesma, kuru diriģents Edgars Račevskis lūdzis sakomponēt Valteru Kaminski. Dziesma radīta speciāli vīru korim, tā pirmo reizi atskaņota Dziesmu svētku simtgades koru karos un ieguvusi 1.vietu. Pēc Dziesmu svētku koncerta beigām tajā pašā 1973. gadā tā atskaņota arī Mežaparka estrādē. Laika gaitā šī dziesma kļuvusi par vīru koru himnu. Dziesma pēc publikas pieprasījuma ir piedzīvojusi arī atkārtojumu Dziesmu svētku estrādē, šo faktu Edgars Račevskis komentē šādi: “Tas nozīmē, ka šeit parādās Imanta Ziedoņa ģēnija daba, viņa radīts kods, ko viņš ir ieprogrammējis ar savām domām un savu tekstu, ar savu būtību, kas ir ģeniāla.” [2]
Kopā ar šī brīža Dziesmu svētku estrādes būvniekiem pilnsabiedrību RERE, LNK mums izveidotās muzeja Kanona stundas ietvaros, izdevies atspoguļot jaunās estrādes celtniecību!
Nāc ciemos un ielūkojies pats, kas tur top!
Kanona vērtība - Imants Kalniņš
Spilgts Imanta Ziedoņa kodētās valodas piemērs redzams arī dziesmā, kurai teksts radīts pēc komponista Imanta Kalniņa lūguma.
“Dziesmas tapšanas vēsture īsumā bija šāda – jandāliņš ar Imanta Kalniņa rokgrupu 2xBBM jau bija piemirsies, un komponistam piezvanīja no Latvijas PSR Kultūras ministrijas – vai varot sacerēt uz Dziesmu svētku simtgadi kaut ko par partiju.
Kalniņš centās uzturēt diplomātiskas attiecības ar ministriju, un arī tolaik, tāpat kā tagad, šādi politiski pasūtījumi allaž bija labi apmaksāti. Imants zvanīja otram Imantam, Tautas dzejniekam Ziedonim, vai viņš varētu kaut ko par tēmu uzrakstīt. Kaut gan negribīgi, bet dzejnieks sacerēja un Kalniņš akadēmiski klasiskā kora faktūrā dziesmu radīja.
Kad aiznesa notis uz ministriju, tur ierēdņi iebilda, ka dzejā taču nav ne vārda par prasīto tēmu. Jā, bet nosaukums ir – Ļeņinam, iebilda skaņradis. Jā, bet tekstā nav, tas neder. Komponists zvanīja dzejniekam, bet tas atbildēja, ka dzejā neko negrozīšot un klāt pierakstīt arī nevarot. Tad nu Imants Kalniņš dziesmas beigās pievienoja skaistu noslēgumu jeb kadenci ar prasīto vārdu. Nu, apmēram tā kā baznīcā korāli nobeigtu ar vārdiem „āmen”. Svarīgākie vārdi jau bija izskanējuši pašā sākumā un īsti revolucionāri – „asni saknes akmenī dzen”. Tad „piedzimst zibens balts” un cauri ir ar jums, mīļie, atliek vien dziedāt „āmen” – tāda bija dziesmas jēga.
1973. gada Dziesmusvētku simtgades koncertā apvienotais koris dziesmu Ļeņinam nodziedāja lielā pacilātībā un aplausi bija veltīti ne jau revolūcijas vadonim, bet gan abiem Imantiem – Kalniņam un Ziedonim.” [3]
Šis ir tikai viens no abu Imantu draudzības un radošā darba saskares punktiem. Abu ceļi krustojušies arī filmas Pūt, vējiņi veidošanā, operas Spēlēju, dancoju izrādē, oratorijā Dzejnieks un Nāra un citur. Imants Ziedonis arī mīlējis atskaņot Imanta Kalniņa 4.simfoniju no savas Murjāņu vasarnīcas balkona. Vēl dzejnieka iecienītākās mūzikas sarakstā bijis arī kultūras kanonista Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis.
Kanona vērtība - Raimonds Pauls
Arī Raimonds Pauls radījis mūziku Imanta Ziedoņa dzejai, pat vairākos ciklos. Kā viena no tautā ļoti populārām un nu jau folklorizējusies dziesma ir Tā es tevi mīlēšu.
2018.gadā Raimonds Pauls kopā ar fondu Viegli radīja veco dziesmu jaunas versijas. Savukārt, Imanta Ziedoņa muzejs sagatavoja izstādi par abu radošo garu saskares punktiem un draudzību. Kā viens no koncertu kulminācijas brīžiem bija Viktora Lapčenoka un Renāra Kaupera satikšanās dziesmā Dziesmiņa par prieku ar pašu maestro pie klavierēm.
Kanona vērtība - Ojārs Vācietis
Imanta Ziedoņa atgriešanās pie dzejas ir bijis tieši Ojāra Vācieša nopelns. Dzejnieks ar savu piemēru iedrošinājis arī Imantu Ziedoni vidusskolas laikā iesākto tomēr turpināt. Abi dzejnieki bija tuvi draugi, par viņu draudzību joprojām liecina viņu vēstuļu sarakste.
Sešdesmitajos gados Ojāru Vācieti piemeklē smagākais iespējamais rakstnieka liktenis - netiek izdota neviena Ojāra Vācieša grāmata, jo viņš tiek ieskaitīts tā saucamajos “maļčikos”, kā PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova laikā tika dēvēti nepaklausīgie un spurainie jaunie dzejnieki.
Kad Ojārs Vācietis jau bija zaudējis visas cerības, tieši Imants Ziedonis viņu mudinājis nepadoties. Kaut gan dzejnieks sākumā pretojies, tomēr ļāvies draugu entuziasmam un pēc nedēļas viņa sieva Ludmila uz redakciju atnesusi biezu manuskriptu. Par krājuma redaktoru, protams, izvēlēts dzejnieks Imants Ziedonis. Ar šo laiku atsākas arī Ojāra Vācieša darbu publicēšana.
Tā bija gadiem ilga un cieņpillna divu dzejnieku, divu sabiedriskās domas līderu draudzība, ko apliecina tas, ka 1977. gadā, kad Imantam Ziedonim tiek piešķirts Tautas dzejnieka nosaukums, viņš šo apbalvojumu atsakās pieņemt, pirms to ir saņēmis Ojārs Vācietis. Un tā arī notiek, abi dzejnieki apbalvojumu saņem vienlaicīgi un tad joka pēc apmainās ar piešķirtajām medaļām un vēl šodien Ojāra Vācieša muzejā glabājas Tautas dzejnieka medaļa/ordenis ar Imanta Ziedoņa vārdu.
Un šie ir vien daži Imanta Ziedoņa un Kultūras kanona saskares punktiem. Par pārējiem noteikti parunāsim kādā no nākamajām reizēm!
Ar pavasarīgiem sveicieniem,
Lācis Andrejs
[1] Imants Ziedonis, Aivars Berķis No Jāņiem līdz Murjāņiem, 102. lpp.
[2] No intervijas ar Edgaru Račevski. Intervija glabājas Imanta Ziedoņa muzeja pētnieciskajā arhīvā.
