“Bibliotēka man liekas vislaimīgākā vieta cilvēku dzīvē.”
Imants Ziedonis
Sveiki, draugi!
Cik gan patīkami satraukts šoreiz rakstu jums. Vēl nesen jūs lasījāt, kā man gāja, pirmo reizi viesojoties Latvijas Nacionālajā operā un baletā, bet šoreiz es piedzīvoju ko patiešām unikālu un nebijušu. Esmu kļuvis par Ziedoņa bibliotēkas lasītavas pirmo oficiālo lasītāju.
Te, Sporta ielā 2, no 29. oktobra durvis ver Ziedoņa bibliotēka, kurā ikvienam būs iespēja ne tikai lasīt un pētīt Imanta Ziedoņa atstāto daiļrades mantojumu, bet arī atklāt to, kas iedvesmojis manu patronu. Man par lielu prieku tur būs arī dažas Andreja Upīša grāmatas. Ziemas mēnešos no Murjāņiem uz šejieni kopā ar mani pārcelsies arī Imanta Ziedoņa privātā bibliotēka, ko apmeklētājiem būs atļauts lasīt vien ar baltiem cimdiem, kā man stingri norādījusi muzeja krājuma glabātāja Velga Vītola. Savukārt muzeja pētnieces uzsākušas vērienīgu darbu, meklējot un atlasot Imanta Ziedoņa iedvesmas avotus, kā arī vācot laikabiedru — dzejnieku un rakstnieku — grāmatu kolekciju. Viss vēl esot procesā, jo Imantu Ziedoni izpētīt līdz galam nekad nebūšot iespējams, tā viņas man saka un mierina, kad neatstājos un gribu uzzināt, cik daudz Andreja Upīša grāmatas viņš īsti izlasījis.
Tas viss un vēl daudz kas cits glabāsies īpaši veidotā, interaktīvā bibliotēkas skapī, ko projektējusi viena īsteni slavena arhitekte, Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvēja Brigita Bula.
Skapī būtiska loma tiks atvēlēta Imanta Ziedoņa un Latvijas kultūras kanona saskares punktiem. Pirmkārt, jau paša dzejnieka darbiem, kas iekļauti kultūras kanonā. Vai jūs zināt, kuri tie ir? Dzejoļu krājumi Es ieeju sevī (1968) un Taureņu uzbrukums (1988), kā arī dzejproza Epifānijas, 1. un 2. grāmata (1971 un 1974). Šiem darbiem skapī atvēlēti atsevišķi interaktīvi punkti, kuros bibliotēkas apmeklētājiem būs iespēja caur sevi, savu pieredzi piedzīvot šīs grāmatas. Te grāmata top dzīva! Te apmeklētājs var pats radīt un aktīvi līdzdarboties lasīšanas un domāšanas procesā.
Otrkārt, no nākamā gada skolu jauniešiem būs pieejama Kanona stunda, kas vēstīs par Imanta Ziedoņa un visa pārējā Latvijas kultūras kanona saskares punktiem. Vērīgākie apmeklētāji pamanīs, ka pirmā šai stundai veltītā atvilktne jau ir tapusi, sadarbojoties ar pilnsabiedrību LNK RERE, kas palīdzējusi piepildīt mūsu sapni par šī skapja izveidi.
Atsevišķa sadaļa skapī veltīta vokatīvam. Jā, pat es, lācis ar zāģu skaidām galvā, zinu, ka tas ir lietvārda locījums bez jautājuma. Ar to sauc un uz to atsaucas! Šajā vietā bibliotēka sasaucas ar muzeju. Tā ir vieta Ziedoņa muzeja mainīgajam priekšmetam. Šoreiz, atklājot Ziedoņa bibliotēku, stāsts būs par Imantu Ziedoni bibliotēkās.
Divas it kā necilas piezīmju lapiņas ar Imanta Ziedoņa rokrakstu. Atrastas starp Poēmas par pienu manuskripta lapām, kas datētas ar 1973.–1974. gadu. Lapiņām otrā pusē Viļa Lāča LPSR Valsts bibliotēkas grāmatu pasūtīšanas talons. Re, kā — izrādās, tieši tur Imants Ziedonis pētījis Rigvēdu un Upanišadas. Rokraksta šifrēšana ir nopietns darbs, bet pētnieces šoreiz ļāva man izmēģināt ķepu.
Te mans mēģinājums atšifrēt lapiņās rakstīto:
“Vienpatņa un visuma dvēseles nedalāmā vienība.
Pasaules visums un parādības.
Upanišadās izskan credo:
Tat tvam asi — tas esi tu pats.
I Caurvējš zēģelēs — tas esi tu pats.
II Griba — tas esi tu pats.”
Imanta Ziedoņa muzeja komanda, viesojoties
pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas
direktora Andra Vilka.
Foto: Elīza Eikerte. Imanta Ziedoņa muzejs.
Lai noskaidrotu, ko īsti un kā Imants Ziedonis pētījis Viļa Lāča LPSR Valsts bibliotēkā, ar muzeja pētniecēm devāmies ciemos pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora Andra Vilka. Viņš atklāj, kā saticis Imantu Ziedoni laikā, kad vēl strādājis Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Tas bijis 1982. gads, kad Imants Ziedonis uzsācis vākt materiālus grāmatai par Madlienu Tik un tā. Kaut gan grāmatas centrālais varonis bija Madlienas kolhoza priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks, tomēr rakstniekam, kā saka bibliotēkas direktors, bija nepieciešams “kārtīgs fons”. Te, bibliotēkā, viņš pētījis kāda latviešu pareizticīgo mācītāja Indriķa Straumītes (īst. vārdā Jāņa Līcīša, 1830–1905) manuskriptu par Madlienas novadu un vēsturi. Andris Vilks mums izskaidro, ka šis rokraksts ir ļoti sarežģīts un reizē unikāls, jo rakstīts krievu valodā un piedevām no pareizticīgā pasaules redzējuma. [1]
Savos pētījumos par Madlienu Imants Ziedonis pat ir izdibinājis, kā šis rokraksts nonācis Latvijas Nacionālās bibliotēkas īpašumā. Lai saglabātu intrigu, varu vien jums pačukstēt, ka par to varat pārliecināties, izlasot grāmatas Tik un tā 124. lapaspusi.
Savukārt Misiņa bibliotēkā (tagad — Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka), kas Imantam Ziedonim bijusi tīri ģeogrāfiski vistuvākā bibliotēka gan vecajās telpās Skolas ielā, gan jaunajā ēkā Rūpniecības ielā, dzejnieks uzkavējies ļoti bieži. Bibliotekāres Velgas Kinces atmiņās palicis gadījums, kad Imants Ziedonis neatlaidīgi meklējis kādu īpašu frāzi no Edvarta Virzas grāmatas Straumēni un pats nekādi to nav varējis atrast. Kad bibliotekāre vēlreiz pārlasījusi visu grāmatu, atskārtusi, ka dzejnieks pats būs prātā uzbūris šo frāzi un piedēvējis E. Virzam. [2] Visas dzejnieka ciemošanās reizes gan nemaz nav iespējams atcerēties, bet Misiņa bibliotēkā saglabājies viens pieprasījuma talons, ko bibliotēkas darbinieces saglabājušas par piemiņu. Kā atmiņu grāmatā Mans Ziedonis raksta V. Kince: “Tā 1974. gada 11. februārī izvēlēta sapņu grāmata; droši vien joka pēc, bet kas to lai zina.” [3]
Šo Imanta Ziedoņa lasīto grāmatu vēl šodien var atrast LU Akadēmiskajā bibliotēkā.
Man, kā pietuvinātai personai, Imants Ziedonis arī izstāstīja to, ko nu gan nezina kurš katrs, bet izrādās, ka viņa pirmais algotais darbs bijis Tuberkulozes sanatorijā Lielbērzē tālajā 1953. gadā, kur viņam nācās pildīt kultorga pienākumus, tostarp pārzināt sanatorijas bibliotēku. Šajā laikā Imants Ziedonis regulāri sarakstījās ar savu klasesbiedru Visvaldi Zelmāru Cīci, atklādams arī to bēdīgo likteni, kas piemeklēja visas Latvijas bibliotēkas līdz ar Galvenās literatūras pārvaldes sastādītajiem kaitīgo grāmatu sarakstiem.
1953. gadā LKP CK apstiprināja 9. kaitīgo grāmatu sarakstu, kam sekojušas arī aktīvas cenzoru pārbaudes bibliotēkās. Salīdzinājumam — 1952. gadā veiktas 747 pārbaudes, bet 1953. gadā šis skaitlis pieaudzis vairāk nekā divas reizes, sasniedzot 1546 pārbaudes gadā.[4] Šajā procesā, ko vēsturnieki mēdz dēvēt arī par bibliocīdu, laika posmā no 1940.gada līdz 1990.gadam kopumā visas Latvijas bibliotēku krājumos iznīcināti ap 18 miljonu grāmatu, brošūru, žurnālu, avīžu, plakātu.[5]
Strādājot bibliotēkā, Imants Ziedonis pats to piedzīvojis.
“Pašlaik sēžu bibliotēkā un savā darba laikā rakstu Tev vēstuli, lasītāju maz, visi staigā pa lauku saulītē, grāmatas netīk vairs nevienam lasīt —pavasaris. Tāpēc arī es šīs divas stundiņas, kas man jāpavada bibliotēkā, varu izmantot pēc sava prāta. Saņēmu jaunu grāmatu sūtījumu.
Brīnišķīgi iesējumi — un vairāk arī nekā nav. Drīzākā laikā man no bibliotēkas tiks izņemtas visas vecās grāmatas, skaitā ap 1000, un sadedzinātas. Velns, kas par vērtīgām grāmatām ies zudumā — Hamsuns, Zudermanis, Vulfs, visas jau nevar atcerēties. Klasiķus jau visus nesadedzinās, bet arī bez tiem daudz kas izkūpēs gaisā. Vārdsakot, “Glavļit”, t. i., galvenā literatūras pārvalde devusi rīkojumus visas veco izdevumu grāmatas izņemt no apgrozības. Centīšos daļu no “nāvei nolemtajām” “ievilkt nāsīs”.”
Imanta Ziedoņa vēstule klasesbiedram Visvaldim Zelmāram Cīcim Lielbērzē 1953. gada 10. aprīlī. [6]
Kā var redzēt arī šajā vēstulē, Imanta Ziedoņa pirmie lielie iedvesmotāji bijuši skandināvu rakstnieki: Henrihs Ibsens, Knuts Hamsuns, Sigrīda Undsete. Kopā ar viņu lielajiem varoņiem Imants Ziedonis pavadīja visu savu jaunību.
Lasīšanai dzejnieka dzīvē bijusi īpaša loma:
“Bija grāmatas, kurās es sevi ieraudzīju kā simt spoguļu labirintos, pašmasas pūlī, varēja pazust pats savu līdzinieku bezgalībā. Bet es turējos, identificējos, kopos. Es sevi vācu, audzēju klāt. Pats sev pieskaitījos, dalījos reizinājos. Mana iekšējā summa auga. Auga mans kulturālās rīcības kapitāls.” [7]
Bibliotēkas, kā šo bezgalīgo līdzinieku glabātuves Imantam Ziedonim bijušas vislaimīgākās vietas:
“Kad es bibliotēkā lasu grāmatu, man liekas, ka to lasa, ir lasījuši visi cilvēki, visi citi arī, un ka nu beidzot es tikai kļūstu par cilvēku, tikpat gudru, labu un skaistu kā visi citi.” [8]
Un arī es, Andrejs Upīts, aicinu jūs pievienoties Ziedoņa bibliotēkas lasītāju pulkam un turpināt šo augšanu caur grāmatu.
Cieņā —
jūsu stipri laimīgais
lācis
P.S. Draugi, jūsu zināšanai — Ziedoņa bibliotēkas interaktīvā skapja un infografikas vizuālo konceptu veidojusi 2019. gada Latvijas Arhitektūras lielās gada balvas laureāte arhitekte Brigita Bula (Brigita Bula arhitekti). Infografikas dizaina autori: aģentūra Overpriced. Telpas koncepts tapis ar Rīgas domes un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. Ziedoņa bibliotēkas materiāltehnisko bāzi nodrošinājusi finanšu institūcija ALTUM un Labklājības ministrija. Sapni par Ziedoņa bibliotēkas lasītavu un interaktīvo skapi nebūtu iespējams īstenot bez mūsu ziedotāju atbalsta, pateicamies: pilnsabiedrībai LNK, RERE, Andrejam Pebo, Igoram Skokam un Valteram Dakšam. Interaktīvā skapja būvnieki — Tilibs & Lācis.
[1] Intervija ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku. [09.10.2019.] Pieejama: Imanta Ziedoņa muzeja pētnieciskajā arhīvā.
[2] Intervija ar Misiņa bibliotēkas bibliotēkas bijušo darbinieci Velgu Kinci. [17.10.2019.] Pieejama: Imanta Ziedoņa muzeja pētnieciskajā arhīvā.
[3] V. Kince. Imants Ziedonis un Misiņa bibliotēka. Mans Ziedonis: veltījums dzejniekam jubilejā / sakārtojusi Lija Brīdaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013, 182.-186.lpp.
[4] H. Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā, 1940-1990, 1.sēj. Rīga: Jumava, 2010, 157.-158.lpp.
[5] Turpat — 180.lpp.
[6] Ziedošais ķiršu dārzs. Tukuma Imants; sast. Arnis Šablovskis, Rīga: Mansards, 2015, 45. lpp.
[7] I. Ziedonis. Grāmatas un grāmatnieki : Misiņa bibliotēkas 100. gadadienai, 1885-1985. Rīga: Zinātne, 1985, 203.lpp.
[8] Turpat.
