Kādā intervijā man jautāja: “Kāpēc mums ir nepieciešami muzeji?” No sākuma apmulsu, jo, desmit gadus pavadījis muzeju vidē, par šādu tematu nekad nebiju pat aizdomājies. Patiešām - kāpēc mums nepieciešami muzeji? Mūsu dižgaru dzimtas mājas, dzīvokļus un apdzīvotās vasarnīcas gan jau būtu nopirkušas kādas ģimenes, kas svētdienās pagalmā ceptu desiņas, zāli nopļautu, varbūt pat nejaušiem garāmgājējiem pastāstītu par šajā mājā dzimušo Latvijas Lielo Cilvēku. Un mēs katrs varētu dzīvot savā nodabā, neviena netraucēts, par neko lieku nebūtu jāinteresējas un mums neviens neuzmāktos ar kaut kādām “vērtībām”, “vertikālēm”, “latvisko identitāti”, “tautas gara spēku”, “Ziedoņa pakāpi” un ko tik vēl ne. Es ceru, ka ironiju uztvērāt.
IR jāatceras Rainis, IR jāpiemin Čaks, IR jāuzsver Čakstes devums, IR jāgodā Emīls Dārziņš, IR jāizceļ Ziedonis, IR jāatgādina par Jaunsudrabiņu, IR jāciena Ausekli, IR jāpiedzīvo Veidenbaumu, IR jāapbrīno Purvītis, jo.. tie visi ir cilvēki, kuri mūs – parastos un neparastos, saprastos un nesaprastos – ir padarījuši par latviešiem. Savā unikālajā zemē un savā ar nevienu citu nesalīdzināmā tautā iedzimušos. Par latviešiem, kuriem vērtību sistēma visos laikos ir bijusi noregulēta pareizi – balstīta tikumā, estētikā, ētikā un cieņā pret līdzcilvēkiem un darbu.
“Ziedoņa muzejs” ar saviem apmeklētājiem par šīm vērtībām sarunājas jau desmito gadu. Reizēm pavisam trāpīgi, reizēm – viegli garāmejot, bet Imanta Ziedoņa izceltās latviskās identitātes (kas neizslēdz pasaules vērienu) stūrakmeņi viņa muzejā būs vienmēr dzīvi. Tik ilgi, kamēr būs cilvēki, kuri nerimstoši mēģinās atklāt paši savu “pirmkodu” – kāpēc mēs – latvieši – esam tieši tādi, kāpēc mums ir svarīgi domāt, just, mīlēt un cienīt, un kā šīs dziņas noturēt un pašiem pie tām noturēties?
Šo desmit gadu laikā “Ziedoņa muzejs” ir ieguvis 17 dažādu balvu nominācijas, sešreiz tajās uzvarot. Bet šis nav stāsts par uzvarām kādā tuvcīņas disciplīnā. Šīs uzvaras ir sabiedrības novērtējums notikumiem, kuros idejas sastapa ietvaru, ko vienmēr nesavtīgi palīdzēja īstenot mūsu draugi un domubiedri. Iespējams, to ikdienā nevar just, bet mūsu vidū ir ļoti daudz varošu, darošu, radošu un gribošu cilvēku, par kuriem Imants teiktu: “Tos, uz kuriem var paļauties, sauc par labiešiem”.
Tāpēc ļaujiet “Ziedoņa muzeja” desmitgadē izcelt mūsu nesavtīgos domubiedrus, kuri līdz šim ļāvušies mūsu muzeja komandas reizēm neticami ambiciozajām idejām; ziedoniskajam garam, kad ir pilnīgi skaidrs, ka materiāli ieguldīto nekādi neatgūt; ir sadzirdējuši, ka viss, ko vēlas “Ziedoņa muzejs” ir turpināt “palīdzēt skaistajam parādīties”.
Paldies par šajos gados īstenotajām parādībām: Daumantam Vītolam, Igoram Skokam, Normundam Bergam, Vitautam Paškauskam, Kristofam Blauam, Armandam Brokam, Olafam Berķim, Antam Grendem, Baibai Mikālai, Karīnai Kulbergai, Ingrīdai Šmitei, Jānim Blaževicam, Kasparam Boktam, AS “BluOr Bank”, augstskolai RISEBA, SIA “Tilde”, SIA “Abava”, “E.Gulbja fondam”, SIA “Tilts”, dizaina aģentūrai “Overpriced”, SIA “Jānis Roze”, SIA “Valmiermuižas alus”, SIA “King Coffee Service”, SIA “Kulk”, SIA “Merks mājas”, SIA “Nutrameg Latvia”, SIA “Omnium Invest”, SIA “Kerdos Holding”, Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamerai, Aglonas, Alojas, Ilūkstes, Jaunpiebalgas, Ķeguma, Smiltenes, Tērvetes, Vecumnieku, Olaines, Rundāles, Siguldas, Talsu, Valmieras, Ventspils novadu pašvaldībām, VKKF, Rīgas Domei un LR Kultūras ministrijai.
Jānis Holšteins – Upmanis
“Ziedoņa muzeja” vadītājs
.jpg)